1. |
Galvaskauss
03:50
|
|||
Es kādu dienu miršu, fakts, vajag atzīt
Ka redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm
Ilgāku mūžu nodzīvos stabs, vai pat papīrs
Ņemot vērā to, te tagad taps kaut kas svarīgs
Kāds vīrs tagad mirst, jo tā ir vieglāk
Otrs iepērkas, un, zini, viņi abi vienādi
Reizēm gadi tomēr ievelkas kā vadi sienās
Man šajos gados kaut kas piemetās kā bari ielās
Es spriedelēt beigtu par sava gara iemeslu
Bet dienās beigās man ir tikai mana pieredze
Vārdi ir tikai vārdi, kā kad tīņi joko
Lai kā gribētu, nekad nejutīšu to ko tu
Es nezinu, ko daru, ne jau tīši nosodu
Es noskatos, kā manu dzīvi brīži nozog, un
Tu pasaki man, kam to visu vajag dzīt
Bet, lai saprastu Tevi, man ir jānodzīvo Tava dzīve
Jātiekas ar Edavārdi, kam to visu vajag dzīt
Jāpasaka nepamanot, ka es cīnos pamatīgi
Citā Zemes pusē kādam celku tik gribas
Un tu vienlaicīgi tagad ievelc elpu ar viņu
Meklēju tam jēgu, par to dodu Tev ziņu
Bet vai nesatikšu Sātanu, ja roku par dziļu?
Dzīve ir dziesma mana, radīt protu ar stilu
Citu domas iesamplēju, nevis zogu kā Krimu
Mēs dzīvojam uz Zemes? To par maldu saucu
Tā planēta, kur dzīvojam, ir galvaskauss
Un tam ir jābūt kā stimulam, cerams
Vārdi var piekļūt, kur ķirurgi nevar
Viņš Pacelties vairās, it kā nevar nenokrist
Visu dzīvi baidās no tā, kas nekad nenotiks
Tu kādam piezvani, pasauc
Vientuļi mūžīgi tajā, kā pieredzam pasauli
Savienoties kopā, tad tumsas nav
Mēģinām mēs, bet starp mums ir kauli
Pat ja tagad nav lemts bēgt no vientuļas esmes
Mēs saspiežam tuvāk mūsu cietuma restes
Pretī saņemam to, ko dodam mēs citam
Pīpējam, dzeram, dzīvojam to, kam mēs ticam
Tu vari mani mācīt, dari tad, ja tas patīk
Bet redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm
Tas mani nepadara salkanu, kā groks vai brendijs
Ja skatīšos Krēslu, tad kā Ostaps Benders
Ķer asti savu suns, kā tu pavadi dienas?
Kāds iedvesmo sevi, bet domā, ka tas ir Dievs
Cilvēku miljardi, bet galavārds ir simtam
Vai mēs dalāmies, jo pārāk ātri dzimstam?
Tas neskar mani, pat ja Tu šo repu citē
Jo kad es Tevi neredzu, Tu neeksistē
2x Piedz.
Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks
|
||||
2. |
||||
Edavārdi]
Tu piedzimi kliedzot, kā, kad nogalina, liekas
Šīs pasaules bērns, kas nāk no pavisam citas vietas
Dzīvības dzirksts, kas lec pāri likumam
Tava mīkla, kura jārisina visumam
Kur Tu biji, bērns, cik atlicis vēl laiks?
Ko teici pasaulei, vai apnicis ir kaifs?
Kā Tevi pieņēma, bija papildus kas skaists?
Jautājumi, uz kuriem atbildes ir naids?
Ko Tu man parādīsi, maz vai daudz?
Tu sauc man savu vārdu, bet tas nav Tavs
Tu rādi dzimteni, par kuru upurēsies kā likts
To sauc par mājām, bet to uzbūvēja kāds cits
Labi pavadīts laiks, ņem no tā piemiņu
Bet tas nav Tavs, Tev to kāds iedeva
Rādi savu māju, kājas velkot pa parketu
Bet tā nav Tava, Tev to kāds pārdeva
Lamuvārdus pievienot jau replikai gribēji
Bet tie nepieder Tev, bet tavai videi
Tu rādi savus draugus, jūs piektdienu gribiet
Viņi nepieder Tev, Tu piederi viņiem
Tu rādi dusmas aktīvi, braši
Tās nav tavas, tu tikai atbildi ar to pašu
Apgalvojot, ka par Tevi citi nepavēl
Bet Tu tikai dod pretī to, ko citi deva Tev
Tu redzēji zeltu, tāpēc štuko, perini
Tu tam visam tici, bet Tu to nezini
Demonstrē man stilu, citiem līdz tam tālu vēl
Bet Tas nav tavs, ja tas sākumā ir jāuzvelk
Kas Tu esi, mans bērns, Tu nestaro bet karo
Tevi zvaigznes sauc, bet Tu nesaproti viņu valodu
Kas Tu būsi, ja visi ceļi, kas vijas, tiks aprauti
Ja Tu beigās esi tikai reakcija uz pasauli
2x Piedz.
Kas Tev iedeva šīs bailes un atklāsmes
Neko nevar paņemt līdz, ko Tu aiz sevis atstāsi
Ja Tu esi dzīvs, aizej un pastāsti
Ko Tu, ko Tu, ko Tu aiz sevis atstāsi
[Arčijs]
Ieklausies! Esmu piederība tava, jūti savādu stresu
Šķiet, jo ātrāks nets, jo Tu tālāk esi
Esmu ego Tavs, ausī dziedu balādi vecu
Nopērc garāku mersi un dod man karātus vēl
Esmu sirds Tava, par to reizēm lamāju Tevi
Neaizber ar naudu, un es kā banka parādu ceļu
Esmu talants, veci, tici man, Tu labāks esi
Tu mani manāmi slēp, es parādos, kad hlamā esi
Esmu ķermenis Tavs – elpu ārā dvešu
Visu, kas Tu esi, ārpasaulei parādu es
Tās ir lamatas, veci, Tu liec man samazgas ēst
Es varu važas plēst kā smagatlēts
Esmu brīvība Tava, izmet ārā darba drēbes
Parādi man Marakešu vai no parapeta kā
Lamanšs plešas .. tā nav Tava dzīve, ko Tu dzīvo
Tās nav Tavas acis, tajās sen jau pagaisa degsme
Cik vēl apļus ap Sauli Tu domā sēdēt pasīvi
Pleķītī uz akmens kosmosā, ko dēvē Latvija
Pildīt svešus ideālus, ar saviebtu ģīmi izdabāt
Mērīt, vai Tev izdevās, pēc nelaimīgas sabiedrības lineāla
Tu vaino visus citus un jau banālo recesiju
Bet visi ceļi, ko Tu gāji, bij’ ar mazāko pretestību
Vecāku cerības caur depresiju līdz kapsētai vedīs
Tu bēdz no atbildēm, kas ir paslēptas tevī
Dzīvo vienreiz? Dari to, kas vērts ir un Tavs
Vai, būdams bērns, uz sevi nokatītos lepni Tu pats?
Ja Tu tikai labo redzi tā, kā lēcas uz acs
Tad Tu vēsi esi kandidāts priekš spēlmaņu nakts
Štatu sapnis kredītā – mantas lētas un prastas
Tablešu grēdas ar to sader tā, kā zēni un karš
Bērni un darbs, bez sapņa kļūst bēdas un nastas?
Ko Tu atstāsi – spamu netā vai pēdas uz Marsa?
2x Piedz.
|
||||
3. |
Pēdējo Reiz
04:50
|
|||
Man vienmēr liekas, ka man nav viss
Ka rīt sākšu dzīvot, šodien varu ļaut krist
Savām rokām, domas melnākas kā krauklis
Es neiederos, stāvu skaistā telpā tā kā Mauglis
Bail piecelties no gultas, it kā mīnas uz grīdas
Šodien nesākšu neko, jo īstā dzīve būs rīt
Neko nemēģinot, nebūšu es idiots kā mīlnieki
Sākšu kaut ko darīt, kad būs miljons vai brīvdienas
Gaidīt starta zīmi – tā ir ideja skaista
Bet saule izskatās kā luksofora vidējā gaisma
Nekad nav naudas, bet nav tā, ka nepietiktu cīgām
Es noteikti būtu kaut kas, ja nepiedzimtu Rīgā
Tāpēc sķiet, ka viss, ko gribu, stāv tālāk kā Persija
Kamēr uz to visu skatās manis labākā versija
Pasaku, kā ir, un esmu kāda skalā kā mesija
Bet jēga tam visam netiek atrasta galu galā kā Nesija
Sapņoju par labu dzīvi tieši man un biedriem
Varu to iedomāties, un bieži ar to pietiek
Gribam mazāk just un, plus, tad blatot
Kamēr mūsu stiprās puses DUS kā statoil
Šodien es nepateicu, cik ļoti māti mīlu
Bet es esmu cilvēks labs, jo laikā samaksāju īri
Es varēju pazvanīt, tagad saskatīt, ka to varu
Bet, uz kaut ko gaidot, atkal sarakstīju šo pantu
Piedz.
Un es ceru, ka šī ir pēdējā reize
Kad uz mūsu iegribām mēs tērējam veiksmi
Un es ceru, ka dos spēku reiz Dievs mans
Jo, ja viss ir viens, tad es esmu šeit viens pats
Lai cik cerētu, tomēr es esmu šaubu pilns
Ja dzīve iet uz apli, tad beigās redzēšu šausmu filmu
Pilsētas gaismas uz manis līst kā lietus
Es ļaujos gravitācijai, mans ķermenis uz centru slīd kā ziepes
Mēs dzeram alu mēs paprasām, vai kādam ir cīga
Un paģirās bez naudas sakām: „Tāda ir dzīve.”
Es rakstu gadiem, tā vietā, lai ārā brauktu ar riteni
Kāpēc to, ka Tavās ausīs esmu, sauktu par likteni
Dziesmu sacerēšanai aug apetīte nemanāmi
Civilizācijas nomalē kā Asteriks vai ģermāņi
Pie miķa bīstamāks kā dakteris ar peregaru
Jūs sajaucāt – Eminems ir Amerikas Edavārdi
Viss ir neitrāls, to daudzi nesaprot, kāpēc
Visiem sava taisnība jo visu varam parjebko pārvērst
Ja nav sirdī, ticību tad jāpako zālēs
Te to pieprasījums nosaka, man jāpārdod sāpes
Zinu, ka nevajag meklēt nirvanu mantā
Es pats sev pateicu, kur kļūdos, pirmajā pantā
Tas nav noslēpums vairs, kā skaista var palikt dzīve
Bet to turpinu malt uz apli, jo man patīk mīkla
Uz citu pusi iešu, lai uz kurieni mūs pasauks
Kaut tik stipri līst, ka par dubļiem kļūst asfalts
Man ir viss, izbēgu no cietumiem, maldiem
Izvīlējot atslēgu pats no saviem kauliem
Piedz.
|
||||
4. |
Katedrāle
03:45
|
|||
Mana aizdedze reizēm ir visai lēna
Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna
Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī
Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī
Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod
Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi
Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu
Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta
Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras
Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras
Tas ir jāpasaka rīmēs
Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē
Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu
Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū
Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām
Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās
Piedz.
Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks
Es esmu paradīzē bez domas, ka pienākas tā vieta
Jo, lai staigātu uz mākoņiem, tev jābūt vieglākam par tiem
Viss ir savās vietās, varam svīst, varam karot
Bet eņģelis pat Ellē saskatīs tikai labo
Zvirbulis pelēks man ir ieskatījies dvēs’lē
Pasaules gudrākais vilks tagad lasīt iemācīties mēģina
Es esmu tuksnesī, šeit uzvaras man nav nevienas
Vējš pūš caur mamuta ribām, un tas skan kā tautas dziesma
Laime man pamāj,tērpusies atraktīvi
Kā cilvēku rēgi, kurus var redzēt tikai, kad līst
Reizēm retorikas vairāk kā no NATO līdera
Tāpēc piedzēries priestieris nošauj narkodīleri
Mēs alkstam gaismas, lai cik slēpts vai dziļi tas
Piedzīvojot Dieva sodu,var uz mirkli redzēt viņu pašu
Gribētu būt klāt, ja pasaule mainītos kolosāli
Kad Zeme uzsprāgs, ceru, ka mans zārks aizlidos kosmosā
Mēs esam pabeigti, bet ceļam galdā dvuļas
Jo mēs esam atbildes, kas meklē savus jautājumus
Es to visu zinu, bet jūtos neviļus kā stulbenis
Kalmārs ir redzējis dzīles tumšākās, bet nezin’, kas ir ūden(i)s
Un es grimstu tajā,gaišais mijas ar melnu
Kamēr gaisa burbuļi virs manis vijas kā krelles
Ūdens kā katedrāle stāv nekustīgs virs manis
Sastindzis mūžībā, tieši sekundi pirms nāves
Piedz.
|
||||
5. |
Lūk pied. Abra
05:31
|
|||
[Edavārdi]
Es gribu bēgt, pirms kas noticis, jau kustēties sākt
Neizaugu, esmu tikai bērns, kas uzvesties māk
Viltvārdis, kuram dēļ repa te seko tauta
Ļoti pārliecināts, jo nedaru neko jaunu
Lai neko nepiesien, skan tas it kā jauki
Bet „tas nebiju es” kļūst par „manis vispār nav”
Pas’ties uz mani lepns, jo nepieņemts pūlī
Bet man ir ikdienas aplis, lai neiedzen stūrī
Sakot, ka domās lidoju brīvi kā NLO
Mani var nospiest tikai ar īkšķi kā telefonu
Bet par drosmi sniedzat rokas Jūs
Un man pasmaidīt kauns, it kā viena zoba trūkst
Panākt, lai kādam ko vairāk nozīmētues
Tas ir kā mēģināt ienirt ar drošības vesti
Tas ir kā, meklējot īstu mīlu, rādīt pupus
Tas ir kā par savu dzīvi citiem stāstīt čukstus
Skriet beigšu, pat ja tas ir manās intresēs vēl
Ļaušu tam, kas vajā, manī triekties inerces dēļ
Lai bailes mielojas, gaidu smaidot jūs
Lai par pusdienu šķīvi mans vairogs kļūst
Būšu ļaunuma launags, un šaubu nav man
Stāvu ar smaidu platāku kā galvas kausam
Lai mani notver viņi, rau’, pat priekšā stādījos
Un lai sākas cīņa, kaut es kauties neiemācījos
Ar manu ķermeni dzīvelai satiekas un nones
Jo mani pēdējie vārdi būs patiesākais, ko dvesu
Slēpos no dēmoniem, sava ķermeņa nodots
Tagad vienīgā brīvība man ir cerbera zobos
Viņa rīklē lecu, lai tad sauc nelabie: „Stulbenis!”
Lai viņi redz kājas tikai, kā vecākiem multenēs
Lai rāda manas kļūdas, lai karma rada brūces
Tu mani nogalināji, vai tagad varu būt es
Piedz.
Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas
Lūk, manas domas, lūk, manas mājas
Lūk, manas dienas, lūk, mana dzīve
Lūk, manas dziesmas, lūk, mani bīti
Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas
Lūk, manas domas, lūk, manas mājas
Lūk, manas dienas, lūk, mani gadi
Lūk, manas cerības, lūk, mani sapņi
Lūk, manas rokas, lūk manas kājas
Lūk, manas domas, lūk, manas mājas
Lūk, mana dzīve
[Abra]
Jau bērnībā, kad veidojās ego un superego
Es baidījos no lietām, kuras nezinu un neprotu.
Ar gadiem caurumus iemanījos aizstāt ar dekoru
Tādēļ cietokšņa vietā pusbrucis saprāta lego
Kur Raizes slēptas maisiem
Pēdas aiziet uz foto lēcu smaidiem
Jokiem, tekstiem, tvītiem, laikiem,
Jo es bez šiem un citiem rīkiem baidos
Rīkoties
Dzīlēs mīt droši vien
Līkločiem mests zīmogs
Kur dzīvotprieks mīt
Un akli sekot zīmolam
Ir dzīvot briesmīgi
Tas šķiet mākslīgi
Pārspīlēti kā smaidoši viesmīļi
Gaidot viesības
Apraksti nomāc
Bet kā būtu, ja mēģinātu abstrakti domāt
Visas šīs izjūtas irmanifests baiļu lomām
Un no nezināšanas bailes rodas spaida posmā
Vainagotā panākumā kāpt pāri tām
Spēšu, ja būs drosmelūkot aci Sātana.
Lai dur uz pīķa un sit ar pātagu,
Līdz kļūšu pusdzīvs, to saņemšu kāfuckin’ dāvanu.
Lai plīst vaļā saite,krīt
Damokla zobens
Aizdarīs spraugas
Kas auga man līdz
Aplaupīs bandīts
Noraus galvu gandrīz
Bet būšu nesatricināmāks (es) par staltu Gandi
Smalkumam bij’ vieta savulaik, bet vairs ne tagad
Dēmoni lai graiza gabalos, un katra doma smaga
Kas krīt, trāpa precīzi, ne garām paslīd.
Šķiet pārāk pasīvi
Bet, lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi
Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam to no jauna rakstīt
Lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi
Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam rakstīt
Piedz.
|
||||
6. |
Kam Tu Tici
04:22
|
|||
s neko nezinu, vai vajag zīlēt šodien?
Vienmēr ticēt sev, kā tas dzīvē notiek
Ja domas noslīpē, rodas jocīgs spēks
Viss ir manās rokās, bet ko tas nozīmē
Nejautāju, kad laiku man nācās pavadīt klasē
Piepildīt savus sapņus, kā tas ir praksē
Es to visiem radītu, plus, citētu vēl
Kāda Bībele jālasa, lai ticētu sev
Meklējot tam jēgu, tika pavadītas stundas
Vai tā ir narkomānija, ja viss ir atkarīgs no mums
Ko saņemu es, ja manī pamazām pazūd niķi
Un, ja viss būs labi, vai visam tagad ir jābūt slikti
Ja sāk pienākumi zust, vai klāt tam pieliekams ir pluss
Un, ja viss ir izvēle, vai esmu pietiekami gudrs
Vai beigās būšu kā visi, ja daru, kā vajag
Un, ja viss ir iespējams, vai varu sākt tagad
Piedz.
Gribi brīnumus Tu, ēd to, kam tu tici
Bet saķer vīrusus Tu, dzer to, kam tu tici
Tu paņem līkumusTu, pīpē to, kam tu tici
Līdz aptver mīnusus Tu, patērē to, kam tu tici
Un gaidi brīnumus un Tu ēd to, kam tu tici
Bet paliek viss tik kluss, un Tu dzer to, kam tu tici
Bet te nav mistikas,jo Tu patērē to, kam tu tici
Jo Tu esi tas, kam tu tici
Brīvdienas un darbs ņem enerģiju no sirds tavas
Rutīna noved pie tā, ka vaj’g reliģiju vai simts gramus
Izklaidi lētu prasi, betvaj’g terapiju vai sirds drapes
Blenz uz iespēju bez reakcijas, jo Tu esi slinks tagad
Es tāds nebūšu, kaut dīda sīkas ķibeles
Kad „savilkt galus” Tev nozīmē tikai zīmēt pipeles
Daži bīda pat uz Tibetu, jo mīti izceļas
Man nevaj’g Bībeli vai vīdu līmeņus, vai likteni
Jo mēs zinām, ko darīt; nav skaidrs, kur Tu tiksi
Bet ir nauda vienmēr alum – vai tad tas nav burvju triks
Skrienot pēc nevajadzīgā, līdzināmies aitu baram mēs
Un atkārtojam to atkal un atkal – vai tad tas nav spēks
Ir citi ceļi, bet Tu mēģini padoties stresā
Tā ir jauna pasaule, kad redzi, kā darbojas vecā
Es neprasu, kā izspēlēsies mani gadi
Jo pirms dari labi, Tev vaj’g izvēlēties darīt labi
Pietiek vainot kādu,gaidot to, kad iemesosies spars
Man vaj’g piecelties kājās, kā katru rītu pieceļos uz darbu
Jātic savām idejām, jo, patiesi, šaubas man riebjas
Izturīgākam jābūt kā vidējā latvieša plaušas vai nieres
No tā nav jābaidās, bet drīzāk jāciena bubuli
Uz Ēdeni dodos ar ābolu pīrāgu kā ciema kukuli
Evolūcija manī, kas senāka kā paisumi
Mēģināšu paspīdēt ar dziesmu, pat ja skaņa lēnāka par gaismu ir
Piedz.
|
Edavārdi Latvia
Edavārdi ir latviešu repa izpildītājs un liriķis, kas tic tam, ka viņa sacītais spēj kaut ko mainīt un ietekmēt. Latvijas hip hop scēnā Edavārdi ir atzīmējies kā radošs un daudzpusīgs reperis, un arī kā daļa no PKI un Riekstu Armijas.
Streaming and Download help
If you like Edavārdi, you may also like:
Bandcamp Daily your guide to the world of Bandcamp