Es kādu dienu miršu, fakts, vajag atzīt Ka redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm Ilgāku mūžu nodzīvos stabs, vai pat papīrs Ņemot vērā to, te tagad taps kaut kas svarīgs Kāds vīrs tagad mirst, jo tā ir vieglāk Otrs iepērkas, un, zini, viņi abi vienādi Reizēm gadi tomēr ievelkas kā vadi sienās Man šajos gados kaut kas piemetās kā bari ielās Es spriedelēt beigtu par sava gara iemeslu Bet dienās beigās man ir tikai mana pieredze Vārdi ir tikai vārdi, kā kad tīņi joko Lai kā gribētu, nekad nejutīšu to ko tu Es nezinu, ko daru, ne jau tīši nosodu Es noskatos, kā manu dzīvi brīži nozog, un Tu pasaki man, kam to visu vajag dzīt Bet, lai saprastu Tevi, man ir jānodzīvo Tava dzīve Jātiekas ar Edavārdi, kam to visu vajag dzīt Jāpasaka nepamanot, ka es cīnos pamatīgi Citā Zemes pusē kādam celku tik gribas Un tu vienlaicīgi tagad ievelc elpu ar viņu Meklēju tam jēgu, par to dodu Tev ziņu Bet vai nesatikšu Sātanu, ja roku par dziļu? Dzīve ir dziesma mana, radīt protu ar stilu Citu domas iesamplēju, nevis zogu kā Krimu Mēs dzīvojam uz Zemes? To par maldu saucu Tā planēta, kur dzīvojam, ir galvaskauss Un tam ir jābūt kā stimulam, cerams Vārdi var piekļūt, kur ķirurgi nevar Viņš Pacelties vairās, it kā nevar nenokrist Visu dzīvi baidās no tā, kas nekad nenotiks Tu kādam piezvani, pasauc Vientuļi mūžīgi tajā, kā pieredzam pasauli Savienoties kopā, tad tumsas nav Mēģinām mēs, bet starp mums ir kauli Pat ja tagad nav lemts bēgt no vientuļas esmes Mēs saspiežam tuvāk mūsu cietuma restes Pretī saņemam to, ko dodam mēs citam Pīpējam, dzeram, dzīvojam to, kam mēs ticam Tu vari mani mācīt, dari tad, ja tas patīk Bet redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm Tas mani nepadara salkanu, kā groks vai brendijs Ja skatīšos Krēslu, tad kā Ostaps Benders Ķer asti savu suns, kā tu pavadi dienas? Kāds iedvesmo sevi, bet domā, ka tas ir Dievs Cilvēku miljardi, bet galavārds ir simtam Vai mēs dalāmies, jo pārāk ātri dzimstam? Tas neskar mani, pat ja Tu šo repu citē Jo kad es Tevi neredzu, Tu neeksistē 2x Piedz. Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks

Edavārdi] Tu piedzimi kliedzot, kā, kad nogalina, liekas Šīs pasaules bērns, kas nāk no pavisam citas vietas Dzīvības dzirksts, kas lec pāri likumam Tava mīkla, kura jārisina visumam Kur Tu biji, bērns, cik atlicis vēl laiks? Ko teici pasaulei, vai apnicis ir kaifs? Kā Tevi pieņēma, bija papildus kas skaists? Jautājumi, uz kuriem atbildes ir naids? Ko Tu man parādīsi, maz vai daudz? Tu sauc man savu vārdu, bet tas nav Tavs Tu rādi dzimteni, par kuru upurēsies kā likts To sauc par mājām, bet to uzbūvēja kāds cits Labi pavadīts laiks, ņem no tā piemiņu Bet tas nav Tavs, Tev to kāds iedeva Rādi savu māju, kājas velkot pa parketu Bet tā nav Tava, Tev to kāds pārdeva Lamuvārdus pievienot jau replikai gribēji Bet tie nepieder Tev, bet tavai videi Tu rādi savus draugus, jūs piektdienu gribiet Viņi nepieder Tev, Tu piederi viņiem Tu rādi dusmas aktīvi, braši Tās nav tavas, tu tikai atbildi ar to pašu Apgalvojot, ka par Tevi citi nepavēl Bet Tu tikai dod pretī to, ko citi deva Tev Tu redzēji zeltu, tāpēc štuko, perini Tu tam visam tici, bet Tu to nezini Demonstrē man stilu, citiem līdz tam tālu vēl Bet Tas nav tavs, ja tas sākumā ir jāuzvelk Kas Tu esi, mans bērns, Tu nestaro bet karo Tevi zvaigznes sauc, bet Tu nesaproti viņu valodu Kas Tu būsi, ja visi ceļi, kas vijas, tiks aprauti Ja Tu beigās esi tikai reakcija uz pasauli 2x Piedz. Kas Tev iedeva šīs bailes un atklāsmes Neko nevar paņemt līdz, ko Tu aiz sevis atstāsi Ja Tu esi dzīvs, aizej un pastāsti Ko Tu, ko Tu, ko Tu aiz sevis atstāsi [Arčijs] Ieklausies! Esmu piederība tava, jūti savādu stresu Šķiet, jo ātrāks nets, jo Tu tālāk esi Esmu ego Tavs, ausī dziedu balādi vecu Nopērc garāku mersi un dod man karātus vēl Esmu sirds Tava, par to reizēm lamāju Tevi Neaizber ar naudu, un es kā banka parādu ceļu Esmu talants, veci, tici man, Tu labāks esi Tu mani manāmi slēp, es parādos, kad hlamā esi Esmu ķermenis Tavs – elpu ārā dvešu Visu, kas Tu esi, ārpasaulei parādu es Tās ir lamatas, veci, Tu liec man samazgas ēst Es varu važas plēst kā smagatlēts Esmu brīvība Tava, izmet ārā darba drēbes Parādi man Marakešu vai no parapeta kā Lamanšs plešas .. tā nav Tava dzīve, ko Tu dzīvo Tās nav Tavas acis, tajās sen jau pagaisa degsme Cik vēl apļus ap Sauli Tu domā sēdēt pasīvi Pleķītī uz akmens kosmosā, ko dēvē Latvija Pildīt svešus ideālus, ar saviebtu ģīmi izdabāt Mērīt, vai Tev izdevās, pēc nelaimīgas sabiedrības lineāla Tu vaino visus citus un jau banālo recesiju Bet visi ceļi, ko Tu gāji, bij’ ar mazāko pretestību Vecāku cerības caur depresiju līdz kapsētai vedīs Tu bēdz no atbildēm, kas ir paslēptas tevī Dzīvo vienreiz? Dari to, kas vērts ir un Tavs Vai, būdams bērns, uz sevi nokatītos lepni Tu pats? Ja Tu tikai labo redzi tā, kā lēcas uz acs Tad Tu vēsi esi kandidāts priekš spēlmaņu nakts Štatu sapnis kredītā – mantas lētas un prastas Tablešu grēdas ar to sader tā, kā zēni un karš Bērni un darbs, bez sapņa kļūst bēdas un nastas? Ko Tu atstāsi – spamu netā vai pēdas uz Marsa? 2x Piedz.

Man vienmēr liekas, ka man nav viss Ka rīt sākšu dzīvot, šodien varu ļaut krist Savām rokām, domas melnākas kā krauklis Es neiederos, stāvu skaistā telpā tā kā Mauglis Bail piecelties no gultas, it kā mīnas uz grīdas Šodien nesākšu neko, jo īstā dzīve būs rīt Neko nemēģinot, nebūšu es idiots kā mīlnieki Sākšu kaut ko darīt, kad būs miljons vai brīvdienas Gaidīt starta zīmi – tā ir ideja skaista Bet saule izskatās kā luksofora vidējā gaisma Nekad nav naudas, bet nav tā, ka nepietiktu cīgām Es noteikti būtu kaut kas, ja nepiedzimtu Rīgā Tāpēc sķiet, ka viss, ko gribu, stāv tālāk kā Persija Kamēr uz to visu skatās manis labākā versija Pasaku, kā ir, un esmu kāda skalā kā mesija Bet jēga tam visam netiek atrasta galu galā kā Nesija Sapņoju par labu dzīvi tieši man un biedriem Varu to iedomāties, un bieži ar to pietiek Gribam mazāk just un, plus, tad blatot Kamēr mūsu stiprās puses DUS kā statoil Šodien es nepateicu, cik ļoti māti mīlu Bet es esmu cilvēks labs, jo laikā samaksāju īri Es varēju pazvanīt, tagad saskatīt, ka to varu Bet, uz kaut ko gaidot, atkal sarakstīju šo pantu Piedz. Un es ceru, ka šī ir pēdējā reize Kad uz mūsu iegribām mēs tērējam veiksmi Un es ceru, ka dos spēku reiz Dievs mans Jo, ja viss ir viens, tad es esmu šeit viens pats Lai cik cerētu, tomēr es esmu šaubu pilns Ja dzīve iet uz apli, tad beigās redzēšu šausmu filmu Pilsētas gaismas uz manis līst kā lietus Es ļaujos gravitācijai, mans ķermenis uz centru slīd kā ziepes Mēs dzeram alu mēs paprasām, vai kādam ir cīga Un paģirās bez naudas sakām: „Tāda ir dzīve.” Es rakstu gadiem, tā vietā, lai ārā brauktu ar riteni Kāpēc to, ka Tavās ausīs esmu, sauktu par likteni Dziesmu sacerēšanai aug apetīte nemanāmi Civilizācijas nomalē kā Asteriks vai ģermāņi Pie miķa bīstamāks kā dakteris ar peregaru Jūs sajaucāt – Eminems ir Amerikas Edavārdi Viss ir neitrāls, to daudzi nesaprot, kāpēc Visiem sava taisnība jo visu varam parjebko pārvērst Ja nav sirdī, ticību tad jāpako zālēs Te to pieprasījums nosaka, man jāpārdod sāpes Zinu, ka nevajag meklēt nirvanu mantā Es pats sev pateicu, kur kļūdos, pirmajā pantā Tas nav noslēpums vairs, kā skaista var palikt dzīve Bet to turpinu malt uz apli, jo man patīk mīkla Uz citu pusi iešu, lai uz kurieni mūs pasauks Kaut tik stipri līst, ka par dubļiem kļūst asfalts Man ir viss, izbēgu no cietumiem, maldiem Izvīlējot atslēgu pats no saviem kauliem Piedz.

Mana aizdedze reizēm ir visai lēna Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras Tas ir jāpasaka rīmēs Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās Piedz. Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks Es esmu paradīzē bez domas, ka pienākas tā vieta Jo, lai staigātu uz mākoņiem, tev jābūt vieglākam par tiem Viss ir savās vietās, varam svīst, varam karot Bet eņģelis pat Ellē saskatīs tikai labo Zvirbulis pelēks man ir ieskatījies dvēs’lē Pasaules gudrākais vilks tagad lasīt iemācīties mēģina Es esmu tuksnesī, šeit uzvaras man nav nevienas Vējš pūš caur mamuta ribām, un tas skan kā tautas dziesma Laime man pamāj,tērpusies atraktīvi Kā cilvēku rēgi, kurus var redzēt tikai, kad līst Reizēm retorikas vairāk kā no NATO līdera Tāpēc piedzēries priestieris nošauj narkodīleri Mēs alkstam gaismas, lai cik slēpts vai dziļi tas Piedzīvojot Dieva sodu,var uz mirkli redzēt viņu pašu Gribētu būt klāt, ja pasaule mainītos kolosāli Kad Zeme uzsprāgs, ceru, ka mans zārks aizlidos kosmosā Mēs esam pabeigti, bet ceļam galdā dvuļas Jo mēs esam atbildes, kas meklē savus jautājumus Es to visu zinu, bet jūtos neviļus kā stulbenis Kalmārs ir redzējis dzīles tumšākās, bet nezin’, kas ir ūden(i)s Un es grimstu tajā,gaišais mijas ar melnu Kamēr gaisa burbuļi virs manis vijas kā krelles Ūdens kā katedrāle stāv nekustīgs virs manis Sastindzis mūžībā, tieši sekundi pirms nāves Piedz.

[Edavārdi] Es gribu bēgt, pirms kas noticis, jau kustēties sākt Neizaugu, esmu tikai bērns, kas uzvesties māk Viltvārdis, kuram dēļ repa te seko tauta Ļoti pārliecināts, jo nedaru neko jaunu Lai neko nepiesien, skan tas it kā jauki Bet „tas nebiju es” kļūst par „manis vispār nav” Pas’ties uz mani lepns, jo nepieņemts pūlī Bet man ir ikdienas aplis, lai neiedzen stūrī Sakot, ka domās lidoju brīvi kā NLO Mani var nospiest tikai ar īkšķi kā telefonu Bet par drosmi sniedzat rokas Jūs Un man pasmaidīt kauns, it kā viena zoba trūkst Panākt, lai kādam ko vairāk nozīmētues Tas ir kā mēģināt ienirt ar drošības vesti Tas ir kā, meklējot īstu mīlu, rādīt pupus Tas ir kā par savu dzīvi citiem stāstīt čukstus Skriet beigšu, pat ja tas ir manās intresēs vēl Ļaušu tam, kas vajā, manī triekties inerces dēļ Lai bailes mielojas, gaidu smaidot jūs Lai par pusdienu šķīvi mans vairogs kļūst Būšu ļaunuma launags, un šaubu nav man Stāvu ar smaidu platāku kā galvas kausam Lai mani notver viņi, rau’, pat priekšā stādījos Un lai sākas cīņa, kaut es kauties neiemācījos Ar manu ķermeni dzīvelai satiekas un nones Jo mani pēdējie vārdi būs patiesākais, ko dvesu Slēpos no dēmoniem, sava ķermeņa nodots Tagad vienīgā brīvība man ir cerbera zobos Viņa rīklē lecu, lai tad sauc nelabie: „Stulbenis!” Lai viņi redz kājas tikai, kā vecākiem multenēs Lai rāda manas kļūdas, lai karma rada brūces Tu mani nogalināji, vai tagad varu būt es Piedz. Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas Lūk, manas domas, lūk, manas mājas Lūk, manas dienas, lūk, mana dzīve Lūk, manas dziesmas, lūk, mani bīti Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas Lūk, manas domas, lūk, manas mājas Lūk, manas dienas, lūk, mani gadi Lūk, manas cerības, lūk, mani sapņi Lūk, manas rokas, lūk manas kājas Lūk, manas domas, lūk, manas mājas Lūk, mana dzīve [Abra] Jau bērnībā, kad veidojās ego un superego Es baidījos no lietām, kuras nezinu un neprotu. Ar gadiem caurumus iemanījos aizstāt ar dekoru Tādēļ cietokšņa vietā pusbrucis saprāta lego Kur Raizes slēptas maisiem Pēdas aiziet uz foto lēcu smaidiem Jokiem, tekstiem, tvītiem, laikiem, Jo es bez šiem un citiem rīkiem baidos Rīkoties Dzīlēs mīt droši vien Līkločiem mests zīmogs Kur dzīvotprieks mīt Un akli sekot zīmolam Ir dzīvot briesmīgi Tas šķiet mākslīgi Pārspīlēti kā smaidoši viesmīļi Gaidot viesības Apraksti nomāc Bet kā būtu, ja mēģinātu abstrakti domāt Visas šīs izjūtas irmanifests baiļu lomām Un no nezināšanas bailes rodas spaida posmā Vainagotā panākumā kāpt pāri tām Spēšu, ja būs drosmelūkot aci Sātana. Lai dur uz pīķa un sit ar pātagu, Līdz kļūšu pusdzīvs, to saņemšu kāfuckin’ dāvanu. Lai plīst vaļā saite,krīt Damokla zobens Aizdarīs spraugas Kas auga man līdz Aplaupīs bandīts Noraus galvu gandrīz Bet būšu nesatricināmāks (es) par staltu Gandi Smalkumam bij’ vieta savulaik, bet vairs ne tagad Dēmoni lai graiza gabalos, un katra doma smaga Kas krīt, trāpa precīzi, ne garām paslīd. Šķiet pārāk pasīvi Bet, lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam to no jauna rakstīt Lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam rakstīt Piedz.

s neko nezinu, vai vajag zīlēt šodien? Vienmēr ticēt sev, kā tas dzīvē notiek Ja domas noslīpē, rodas jocīgs spēks Viss ir manās rokās, bet ko tas nozīmē Nejautāju, kad laiku man nācās pavadīt klasē Piepildīt savus sapņus, kā tas ir praksē Es to visiem radītu, plus, citētu vēl Kāda Bībele jālasa, lai ticētu sev Meklējot tam jēgu, tika pavadītas stundas Vai tā ir narkomānija, ja viss ir atkarīgs no mums Ko saņemu es, ja manī pamazām pazūd niķi Un, ja viss būs labi, vai visam tagad ir jābūt slikti Ja sāk pienākumi zust, vai klāt tam pieliekams ir pluss Un, ja viss ir izvēle, vai esmu pietiekami gudrs Vai beigās būšu kā visi, ja daru, kā vajag Un, ja viss ir iespējams, vai varu sākt tagad Piedz. Gribi brīnumus Tu, ēd to, kam tu tici Bet saķer vīrusus Tu, dzer to, kam tu tici Tu paņem līkumusTu, pīpē to, kam tu tici Līdz aptver mīnusus Tu, patērē to, kam tu tici Un gaidi brīnumus un Tu ēd to, kam tu tici Bet paliek viss tik kluss, un Tu dzer to, kam tu tici Bet te nav mistikas,jo Tu patērē to, kam tu tici Jo Tu esi tas, kam tu tici Brīvdienas un darbs ņem enerģiju no sirds tavas Rutīna noved pie tā, ka vaj’g reliģiju vai simts gramus Izklaidi lētu prasi, betvaj’g terapiju vai sirds drapes Blenz uz iespēju bez reakcijas, jo Tu esi slinks tagad Es tāds nebūšu, kaut dīda sīkas ķibeles Kad „savilkt galus” Tev nozīmē tikai zīmēt pipeles Daži bīda pat uz Tibetu, jo mīti izceļas Man nevaj’g Bībeli vai vīdu līmeņus, vai likteni Jo mēs zinām, ko darīt; nav skaidrs, kur Tu tiksi Bet ir nauda vienmēr alum – vai tad tas nav burvju triks Skrienot pēc nevajadzīgā, līdzināmies aitu baram mēs Un atkārtojam to atkal un atkal – vai tad tas nav spēks Ir citi ceļi, bet Tu mēģini padoties stresā Tā ir jauna pasaule, kad redzi, kā darbojas vecā Es neprasu, kā izspēlēsies mani gadi Jo pirms dari labi, Tev vaj’g izvēlēties darīt labi Pietiek vainot kādu,gaidot to, kad iemesosies spars Man vaj’g piecelties kājās, kā katru rītu pieceļos uz darbu Jātic savām idejām, jo, patiesi, šaubas man riebjas Izturīgākam jābūt kā vidējā latvieša plaušas vai nieres No tā nav jābaidās, bet drīzāk jāciena bubuli Uz Ēdeni dodos ar ābolu pīrāgu kā ciema kukuli Evolūcija manī, kas senāka kā paisumi Mēģināšu paspīdēt ar dziesmu, pat ja skaņa lēnāka par gaismu ir Piedz.