Man vienmēr liekas, ka man nav viss
Ka rīt sākšu dzīvot, šodien varu ļaut krist
Savām rokām, domas melnākas kā krauklis
Es neiederos, stāvu skaistā telpā tā kā Mauglis
Bail piecelties no gultas, it kā mīnas uz grīdas
Šodien nesākšu neko, jo īstā dzīve būs rīt
Neko nemēģinot, nebūšu es idiots kā mīlnieki
Sākšu kaut ko darīt, kad būs miljons vai brīvdienas
Gaidīt starta zīmi – tā ir ideja skaista
Bet saule izskatās kā luksofora vidējā gaisma
Nekad nav naudas, bet nav tā, ka nepietiktu cīgām
Es noteikti būtu kaut kas, ja nepiedzimtu Rīgā
Tāpēc sķiet, ka viss, ko gribu, stāv tālāk kā Persija
Kamēr uz to visu skatās manis labākā versija
Pasaku, kā ir, un esmu kāda skalā kā mesija
Bet jēga tam visam netiek atrasta galu galā kā Nesija
Sapņoju par labu dzīvi tieši man un biedriem
Varu to iedomāties, un bieži ar to pietiek
Gribam mazāk just un, plus, tad blatot
Kamēr mūsu stiprās puses DUS kā statoil
Šodien es nepateicu, cik ļoti māti mīlu
Bet es esmu cilvēks labs, jo laikā samaksāju īri
Es varēju pazvanīt, tagad saskatīt, ka to varu
Bet, uz kaut ko gaidot, atkal sarakstīju šo pantu

Piedz.
Un es ceru, ka šī ir pēdējā reize
Kad uz mūsu iegribām mēs tērējam veiksmi
Un es ceru, ka dos spēku reiz Dievs mans
Jo, ja viss ir viens, tad es esmu šeit viens pats

Lai cik cerētu, tomēr es esmu šaubu pilns
Ja dzīve iet uz apli, tad beigās redzēšu šausmu filmu
Pilsētas gaismas uz manis līst kā lietus
Es ļaujos gravitācijai, mans ķermenis uz centru slīd kā ziepes
Mēs dzeram alu mēs paprasām, vai kādam ir cīga
Un paģirās bez naudas sakām: „Tāda ir dzīve.”
Es rakstu gadiem, tā vietā, lai ārā brauktu ar riteni
Kāpēc to, ka Tavās ausīs esmu, sauktu par likteni
Dziesmu sacerēšanai aug apetīte nemanāmi
Civilizācijas nomalē kā Asteriks vai ģermāņi
Pie miķa bīstamāks kā dakteris ar peregaru
Jūs sajaucāt – Eminems ir Amerikas Edavārdi
Viss ir neitrāls, to daudzi nesaprot, kāpēc
Visiem sava taisnība jo visu varam parjebko pārvērst
Ja nav sirdī, ticību tad jāpako zālēs
Te to pieprasījums nosaka, man jāpārdod sāpes
Zinu, ka nevajag meklēt nirvanu mantā
Es pats sev pateicu, kur kļūdos, pirmajā pantā
Tas nav noslēpums vairs, kā skaista var palikt dzīve
Bet to turpinu malt uz apli, jo man patīk mīkla
Uz citu pusi iešu, lai uz kurieni mūs pasauks
Kaut tik stipri līst, ka par dubļiem kļūst asfalts
Man ir viss, izbēgu no cietumiem, maldiem
Izvīlējot atslēgu pats no saviem kauliem

Piedz.